7.00 dodamies uz laivu piestātni. Laivu piestātnē konstatējam, ka tuvākā laiva atiet tikai 11.00. Iegādājamies biļetes līdz Luang Prabang. Tas ir brauciens divu dienu garumā ar nakšņošanu mazā ciematiņā Pakbeng. Pa tumsu laiviņas nekursē, tas ir bīstami. Var uzskriet virsū kādai klintij vai akmens krāvumam. Vietējā policista klātbūtnē uzrādām savas pases un tiekam iereģistrēti lielā kantora grāmatā. Mums tiek izsniegtas biļetes un līdz laivas atiešanai esam brīvi.
Par cik laiks mums ir diezgan, dodamies uz tuvējo kafejnīcu iedzert kādu alu. Pasūtam arī maizes, alu un ūdeni priekš ceļojuma. Pulksten 10:00 meitenes paziņo, ka mūsu laivā praktiski brīvu vietu nav un, ja turpināsim sēdēt krogā uz klāja mēs netiksim. Ierodoties, tiešām redzam, trīs vietas vēl ir, bet trijiem ir jāsēž uz klāja dēļiem. Nu ko, paši vainīgi. Te viss jādara laicīgi, 6-7 stundas ceļā, salīdzinot ar Birmas kuģi ir tīrais nieks.

Tā izskatās kuģītis, kurš kursē pa Mekongu:

Šeit publika dažāda, lielākā daļa baltie. Skati fantastiski, esam "sausajā" sezonā, upe vietām pavisam šaura, visapkārt akmeņi. Kā tas kapteinis spēj izgrozīt laivu? Upes krasts kalnains, šur tur pa kādai būdiņai. Mežonīgi, bet skaisti. Elpa no sajūsmas aizraujas. Pēc pieciem jau sāk satumst, tad arī sasniedzam Pakbeng ciematiņu, kur nakšņosim. Tas ir apmēram pusceļš līdz Luang Prabang.

Skaistie dabas skati:

Šis ciemats dzīvo un pārtiek tikai no tā, ka šeit pārnakšņo ceļotāji. Pat sauszemes ceļa šeit vispār nav. Viesnīcu izvēle milzīga. Domāta visādām gaumēm un maku biezumiem. Cenas ļoti demokrātiskas. Būtu šī situācija pie mums, viesnīcnieki "uzskrūvētu" tādas cenas, ka slikti paliktu, jo Tev jau nav kur palikt. Ar domu nogrābt "lielo" naudu šodien un tūlīt, nepadomājot nedaudz uz priekšu. Bet te nedomā tikai par šodienu, svarīgi lai arī rīt, parīt un pēc pāris gadiem tūristi šeit brauktu. Tādā veidā nodrošinot sevi ar peļņu ilgā laika periodā.

Pakbeng rīta agrumā:

Ātri atrodam istabiņu ar dušu un ventilatoru par 4$ uz diviem. Ievācamies un ejam ēst: vista ar ingveru un alu. Gaidot, kamēr mums tiks pagatavotas vakariņas, izejam ārā uzpīpēt. Pie mums pienāk kafūža īpašnieks un saka, lai beidzot niekoties. Viņš par lētu naudu var piedāvāt mums opiju (1000THB). Turpat opijs tiek arī nodemonstrēts. Pieklājīgi atsākamies, ar tādām lietām neniekojamies. Vispār, Laosa ir hipiju pēcnācēju paradīze zemes virsū. "Zālīte" te aug pie katras mājas. Sociālistiskās Laosas politika attiecībā uz "zālītes" pīpēšanu arī ir samērā demokrātiska. Ja akurāt policijas iecirknī "zālīti" nepīpēsi, neviens Tevi te neaiztiks.
Kamēr domājam, ko vēl pasūtīt, pie mums pienāk meitene no blakus galdiņa un skaidrā latviešu valodā jautā, ar kādām naudiņām (THB, $ vai Kipiem) mēs taisāmies norēķināties par vakariņām. Palikām uz pauzes, lai nu ko, bet to, ka visu dienu esam braukuši vienā laivā ar tautieti un pat neko nenojautām. Izrādās pasaule ir maza. Kā vēlāk uzzinājām, viņa mācās Nīderlandē un ar savu draugu (holandieti) ceļo jau 3 mēnešus pa Āziju.
Apejam mazu līkumu pa ciematiņu, bet "dzīve" šeit jau ir praktiski beigusies. Elektrību atslēdz 23.00. Dodamies uz savu viesnīcu un pārcilājot domās šodienas brīnišķīgos iespaidus, liekamies gulēt. Var dzirdēt netālu esošās Mekongas upes tecējumu. Miegs atnāk ātri un ir ļoti salds.

6:00 ceļamies un esam brīnišķīgi izgulējušies. Brokastīs dabūjam pankūkas, bet ceļam mums tiek pagatavoti rīsi ar vistu. Tas tiek iepakots plastmasas trauciņos un mēs esam gatavi kuģot tālāk uz Luang Prabang. Astoņos laiva gandrīz pilna, dabūjam vietas laivas aizmugurē uz klāja pie motora, troksnis baigs. Kā kāds vilnis, tā mēs slapji. Brauciens apmēram 8 stundas, galvas nedaudz dullas no trokšņa.
Ap četriem pēcpusdienā esam Luang Prabang. Līdz 1975. gadam tā bija karaļa mītnes pilsēta un valdības galvaspilsēta. Ir viena no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma nozīmīgākajām, skaistākajām pasaules pilsētām. Luan Prabang dzīvo apmēram 100 tūkstoši iedzīvotāju. Atrodas 425km uz ziemeļiem no valsts galvaspilsētas Vjenčanas.

Luang Prabang laivu piestātne:

Viena Luan Prabang ieliņām ar visu sarkano sirpi un āmuru:

Saņemam kārtējos apsveikumus Jaunajā gadā ūdens veidā. Atkal jau vadoties pēc iegūtās informācijas no visu becpeceru svētās grāmatas "Lonely Planet" sameklējam viesnīcu par 12$, ar ventilatoru, bez brokastīm, bet ir labi. Ejam uzēst, vista ar baziliku kļūst mans mīļākais ēdiens Laosā. Šinī zemē ēdieni ir maigāki, bet garšu buķete ļoti bagātīga, meitenes bija sajūsmā un centās nogaršot visu, ko piedāvāja. Vakarā lielā iepirkšanās nakts tirgū. Ļoti plašs rokdarbu piedāvājums, nopērku sev sudraba gredzenu, Laosas kafiju un tēju apgleznotās tūtās (prezenti mājiniekiem). Biju lasījis, ka šeit gatavo ļoti garšīgu kafiju, tikai Luang Prabangai raksturīgu. Jā, tas ir katram jānobauda! Kafija: stipra, bieza, salda, liela, karsta un tikai 7000 kipi (45sant.).

Nakts tirgus:

Šeiki:

Kā acis vaļā, tā pēc kafijas, tikai pēc tam esam gatavi brokastot. Eju samainīt dolārus un pirmo reizi dzīvē biju miljonārs. Sajūta varena.
5. Jaunā gada sagaidīšanas diena. Vietējie, garā procesijā, mēro ceļu uz Phu Si kalnu, lai ziedotu Budai ziedus un lipīgos rīsus. Mēs pagaidām, kamēr beidzas lielā procesija un dodamies uz turieni. Kāpiens stāvajā kalnā ir grūts, bet skati bija to vērti, trepes ar pūķiem, budas, lūgšanas vietas. Par apmeklējumu no cilvēka tiek iekasēti 10 000 kipu. No kalna gala paveras skats uz Luang Prabang. Pasakaini skaists pilsēta. Tur pat kalna virsotnē var redzēt pilsoņa kara atskaņas, zenītartilērijas ligzdas paliekas. Diezgan sirreāla sajūta, dievnams un ieroči. Vēl līdz šim brīdim nomaļākās vietās pastāv iespēja uzkāpt uz kādas kājnieku mīnas. Tāpēc jābūt uzmanīgiem.

Turpinot ekskursiju pa Luang Prabang, apskatam vēl vairākus dievnamus, karaļa rezidenci. Visur pasakaini skaisti skati. Neraksturīgi priekš Laosas, viss sakopts un tīrs.

Karaļnams:

Pats foršākais un mīļākais buda:

Tipiska Luang Prabang mājiņa:

Augļu tirgus:

Nomēģinām Laosas augļu - asortu šeikus. Tie šeit tiek sagatavoti savādāk nekā Birmā un Taizemē. Vakarā vēlreiz pastaigājamies pa nakts tirgu, nopērkam kafiju. Malkojot kafiju jau domās atvadāmies no šīs brīnišķīgās pilsētas, jo rītdien mums paredzēts brauciens uz visu hipiju sapņu pilsētu Vang Vieng. Uz centrālās ielas nopērkam biļetes braucienam uz Vang Vieng ar minibusu, 12$ no cilvēka.
Vēl viens aliņš uz nakti un saldais miedziņš ir klāt.

Iespaids par Laosu. Viss norit bez steigas, ja laosietis ieturēs maltīti, tad pircēja dēļ tā netiks pārtraukta. Cilvēki nav tik smaidīgi un laipni kā Birmā. Sievietes apaļākas un "pupainākas", jo lieto pienu un piena produktus.

6:00 ceļamies, lai varētu paspēt iedzert brīnišķīgo un neatvairāmo Laosas kafiju un sagādāt ceļa maizes. Neraksturīgi precīzi (8:30) pie viesnīcas pieripo jauns un moderns busiņš. Esam vienīgie pasažieri un jau sapriecājamies, ka brauciens būs ļoti ērts. Pa ceļam pieturam pie vairākām viesnīcām, no kurām savācam pārējos braukt gribētājus un busiņš ir praktiski pilns. Tad tiekam nogādāti kaut kādā savākšanas punktā, kur mūs visus sasēdina citos, jau krietni nolietotos, vecos mini busos. Tā bija vilšanās. Somas uz jumta, esam 8 pasažieri un dodamies 6 stundu braucienā uz Vang Vieng.

Mūsu busiņš:

Brauciens pa kalnu ceļu slēpj sevī zināmas briesmas ne tikai no satiksmes drošības viedokļa, bet arī no kriminālā. Pavisam nesenā pagātnē autobusu aplaupīšana no bruņotu bandu puses bija samērā bieža un izplatīta padarīšana. Valdība pēdējā laikā ir uzsākusi aktīvu cīņu ar šiem vietējiem "kaupēniem" un uzbrukumu skaits ir krasi samazinājies. Tomēr uzbrukumi pilnībā vēl nav izskauti un pa šo ceļu pārvietošanās notiek tikai pa dienu. Lielie autobusi un lielākas kravas tiek nodrošinātas ar bruņotu apsardzi. Ik pa laikam redzam ceļa malās sēžam vīrus militārā apģērbā ar automātiem rokās. Tās ir armijas daļas, kas sargā šo ceļa posmu. Mazliet baisi. Bet ceļi un skati atsver visu: kalni, aizas, serpentīni...

Te ļoti labi var redzēt kā kalnos izlokas šoseja (serpentīns):

Pēc 6 stundām tiekam izsēdināti Vang Vieng autoostā.

Tāds izskatās saulriets no "SUN SET" kafeinīcas:

Naksnīgā Vang Vieng:

Superīgais "Relax" bārs:

Pašā vakarā ieskrienam interneta zālē un uz „Relax bāru” iedzert intīmā atmosfērā kādu kokteili (2x25000). Krodziņš brīnišķīgi iekārtots, ar guļamlažiņām pie galdiem, milzīgu kokteiļu izvēli un fantastisku atmosfēru. Lūkojoties apkārt saprotam, ka šī nu ir hipiju paradīze zemes virsū. Iekārtojums, mūzika, ūdens pīpes, pat guļamlažiņas, viss domāts, lai cilvēks atslēgtos no savām problēmām. Tam visam klāt neiztrūkstošā "zālītes" smarža visapkārt. Hipiji pieredzējuši, seni un vēl tikai veidošanās stadijā. Visapkārt brālības, nesavtības, brīvības un draudzības gars.

No miljona vairs nekas nav atlicis. Rīts sākas ar naudas maiņu un brokastīm. Ielas tukšas, liekas, ka pilsēta izmirusi, bet tas ir maldīgs iespaids, dzīve šeit sākas pēcpusdienā. Šodienas mērķis ir apskatīt kalnu alas un tikt līdz leģendām apvīto "Blue Lagoon". Šo visu esam nolēmuši veikt ar kājām. Pēc mūsu aprēķina tas ir apmēram 10km.
Atrodam patīkamu ieskrietuvi, kur saimniece cepa ļoti garšīgas pankūkas un gatavoja dažādus šeikus. Nopērkam 2 pudeles ūdeni un sākam savu pārgājienu. Pirmais apskates objekts – 4 alas. Vienā no alām ir jābūt iekšā pazemes ezeram, kurā var nopeldēties. Pie ieejas sēž 2 puišeļi ar uzrakstu 10000. Pajautājam, vai tiešām ir iespēja tur nopeldēties. Viņi apstiprinoši pamāj ar galvām, samaksājam katrs 10000 un dodamies meklēt alas un pazemes ezeru. Rāpāmies pa klintīm kā tādi idioti, alas atradām, bet no ūdens ne vēsts. Ir tikai izkaltusi ezera gultne, ar trepēm peldētājiem, lai var ārā tikt. Protams, ir taču sausuma periods un viss sen jau izžuvis. Pārskaitušies, ejam atpakaļ pie puišeļiem izteikt savas domas, bet tur jau sen neviena nav. Par savu stulbumu arī ir jāmaksā.

Fantastiskie dabas skati:

Stāvam kalnu iekļautā, no sausuma saplaisājušā rīsu laukā, nesaprazdami uz kuru pusi doties. Gaisa temperatūra +40Cº ēnā. Ūdens arī vairs tikai pus pudele. Tālumā ieraugam putekļu mākoni. Izsecinām, ka tur būtu jābūt ceļam, tur arī dodamies. Beidzot, kad ūdens jau sen ir beidzies nonākam uz ceļa. Nedaudz paejot uz priekšu atrodam bāriņu. Auksts alus mūsu izslāpušajām mutēm.

No sausuma saplaisājusī zeme:

Iepērkam ūdeni ceļam un mēģinām uzzināt, kurā punktā pēc pārgājiena kartes mēs atrodamies. Atkal pārliecinājos, ka Āzijā dzīvo totāli topogrāfiskie analfabēti. Tiek sasaukts liels konsīlijs, bet parādīt kartē, kur mēs atrodamies viņi nevar. Es brīnos, kā pie viņiem piemēram, armija var pārvietoties kara gadījumā. Tas cilvēks, kurš orientējas kartē, noteikti ir baigais "kings" un visa armija viņu dikti sargā. Nedod dievs ar viņu kaut kas notiks, uz mājām vairs netikt.

Ceļš uz "Blue Lagoon":

Dodamies uz "Blue Lagoon". Kalni, ceļš un saule, beidzot norāde ”Blue Lagoon 2 km”. Pilnīgi citā tempā dodamies uz savu mērķi, bet pēc kāda 30 min. gājiena norāde, ka vēl jāiet 1 km. Nav jau izvēles, iedzeram pa ūdens malkam un ejam uz priekšu, atkal norāde, ka jāiet vēl 1 km. Ejam, ejam, visapkārt tikai kalni un atkal norāde ka līdz "Blue Lagoon" 1 km. Skatos Melnai Princesei lēnām tuvojas izmisums. Tālumā ieraugam kokus, kur arī dodamies.
Beidzot acīm paveras pasakaini skaists ūdens, zili zaļš un auksts. Nosaukums "Blue Lagoon" precīzi atspoguļo tur esošo ūdenskrātuvi. Ūdens auksts tādēļ, ka satek no kalnu strautiem.

Kādu stundu atpūtāmies, peldējāmies un atguvām spēkus. Kad spēki atgūti dodamies aplūkot kārtējo alu. Rāpjamies stāvā kalnā pa kāpnēm. Mums tiek piešķirti pat kabatas lukturīši. Ala liela, mežonīga, bez jebkādām aizsargbarjerām. Ja esi muļķis, rāpies pa glumajiem akmeņiem. Mēs izložņājām visas iespējamās ejas, izlienam slapji un netīri. Ar visām drēbēm ielienu Zilajā Lagūnā, gan drēbes izskalojās, gan veldzējumu guvu.
Palicis pats grūtākais un nepatīkamākais (zinot, cik būs jāiet ar kājām) ceļa posms, atpakaļ uz mājām. Ceļš mājup šķita bezgalīgs, līdz pie kādas mājas saimnieks piedāvā ar tuk-tuk par 30000 kipiem nogādāt mūs līdz Vang Viengai. Ar lielāko prieku piekrītam.
Ak nē, tas bija vienīgais, ko spēju pateikt ieraugot tuk-tuk. Tas bija vecs traktors ar piekabi, vadāms ar V-veida stūri. Ierūmējām savas pakaļas piekabē un lēnām kustamies uz priekšu. Jebkurā gadījumā tas bija vieglāk un ērtāk nekā ar kājām.

Mūsu glaunais tuk tuk:

Trakā pārgājiena diena ir beigusies. Jauniešiem arī gājis jautri, galīgi nokausējuši instruktoru. Visi ejam ieturēt vakariņas. Jaunieši nolēmuši uz Laosas galvaspilsētu Vjenčana doties ar laivām pa Mekongu. Man drusku vairāk prātiņš (laikam vecs palieku), tāpēc vēl vienu dienu palikšu šeit un uz Vjenčana braukšu ar autobusu. Nopērkam autobusa biļetes, 120000 kipi no cilvēka un pie miera.

Pasakām jauniešiem atvadu vārdus (tikšanās Vjenčanā), un dodamies dzīvē. Brokastīs sātīga omlete, laba kafija un šeiki – 45000 kipi. Apskatot pilsētas karti, atrodam atzīmi, ka pašā pilsētas nomalē ir ezers. Ha, vietu atradām, bet pats ezers protams izžuvis. Nu veicas taču mums.

Lux klases frizētava:

Ejam uz upīti, kuras krastā ir neskaitāmas kafejnīcas. Ieklīstam vietā, kur viss tiek pasniegts no dabīgiem traukiem: mojito kokteilis no bambusa glāzes ar bambusa salmiņu šūpuļtīklā guļot. Tā relaksējoties četras stundas paskrien nemanot.

Skats no kafejužņika:

Nākošais mērķis mums ir atrast Lao Lao – vietējā kandža. To atrodam tirgū pie autoostas. Pirmo glāzi sit uz augšu, 2. – nu tā, 3. – aiziet kā smērēta. Cik ātri noreibstu, tikpat ātri atreibstu. Tilpums 350 ml, cena 5000 kipi (25 sant.).

Tas pa vidu ir Lao Lao:

Vakarā izvēlamies Joko relax bāru, vakariņās paņemu Tom yam zupiņu, kas šeit ir krietni maigāka, rīsus un tomātu salātus. Ieskrienam internetā un uzzinām, ka jaunieši laimīgi sasnieguši galamērķi un apmetušies viesnīcā ar 1 tualeti uz 6 istabiņām. Nu nē, tas pat priekš manis ir par traku. Par to es domāšu rīt, bet šovakar pēdējais vakars Vang Vieng.

7:00 ceļamies un dodamies uz savu mīļo kafūzi brokastot: amerikāņu brokastis, pankūkas ar citronu, kafija, šeiki, tas viss 65000 uz diviem. Minibusam, kurš mūs nogadās līdz autobusam, jābūt tikai 9:30, tāpēc nesteidzoties velkamies uz viesnīcu. Pretī izskrien tantuks un mēģina mums stāstīt, ka zvanījuši mūsējie, kaut kur esot pasēts fočiks. Vai mēs nevarot apskriet visas vietas, kur viņi bijuši. Darījām, ko varējām, bet nekur nekas nebija atstāts. Žēl, galvenais jau tie visi neaizmirstamie kadri Birmā, Taizemē, Laosā.
Minibuss mūs savāc tikai 10:00, bijām jau nedaudz satraukušies, vai neesam aizmirsti. Tiekam atvesti uz kārtējo savākšanas punktu, kur mūs jau gaida VIP-buss.

Mūsu VIP buss:

Busam nav nekādas vainas, ar mīkstiem, ērtiem sēdekļiem un kondicionieri. Visi braucēji tūristi.Brauciens sākas 10:30 un pēc četru stundu brauciena, 14:30 esam Vjenčanā. Pirmais darbs ir sameklēt viesnīcu. Tur, kur apmetušies mūsējie, ar vienu kopējo tualeti uz 6 istabiņām, kaut kā negribas. Atstāju Melno Princesi, ar mūsu mugursomām kafejnīcā, dzert alu. Pats dodos viesnīcas meklējumos. Pēc vairāku viesnīcu apskates, izvēle krīt uz tikko rekonstruētu un izremontētu viesnīcu. Tā gan ir visdārgākā visā ceļojuma laikā (20$), bet nu ļoti laba. Istabiņa liela un plaša, karstais ūdens, TV, kondicionieris un veranda, kur uzpīpēt.

Vjenčana:

Pomerancis savā krāšņumā:

Tur pat arī vardīte:

Zvana mūsējie, izrādās, dzīvo blakus ielā. Ejam ieturēt kopēju maltīti un pie viena arī atvadāmies no viena savējo pārīša. Viņi 19:30 ar nakts autobusu dodas uz Laosas dienvidaustrumu galu, lai tālāk turpinātu ceļu uz Kambodžu.
Pirmais iespaids par pilsētu – drūma un pelēka. Iepērkam aliņus vakaram un pie reizes arī čūsku pudelē. Tas kolekcijai. Melnā Princese pēc horoskopa, man ir "čūska", lai tad arī pati savā mugursomā ved mājās.

Rīts sākas ar landry apmeklējumu, riktīgi lēts un neaizvietojams pakalpojums Āzijā. Pēc brokastīm ejam uz autoostu skatīt, cik maksā biļetes līdz Udon Thani (Taizemē). Viesnīcas piedāvātā cena 60 000 kipi, autoostā 22 000 kipi. Ir taču starpība, vienīgi biļetes var iegādāties konkrētai dienai, sākot no 8:00 rītā.
Ejam apskatīt Triumfa arku (iespaidīgi), vēl franču laikā celta. Parks, visapkārt puķu dobes, viss skaists sakopts (ne tā kā pilsētas ielās). Pa ceļam uz ieroču muzeju, apskatām dažas pagodas, kaut kādu “militāro objektu”, kuru tuvumā pat fotografēt nedrīkstēja.

Triumfa arka:

Miera gongs. Meklējam Latvijas karodziņu. Cik mierīgi visas zīmītes kopā sadzīvo. Arī mūsu ugunskrusts. Plineram vajadzētu nosūtīt. :

Budistu templītis:

Ārā nežēlīgs karstums, ieejam kārtējā "tankštellē", lai remdētu slāpes. Kamēr gaidām alu, mums iedod padzerties ledus tēju (bez maksas). Ļoti garšīgi un atvēsinoši. Kad esam atdzērušies, tikai tad atnes alu ar ledu! Vienkārši burvīgi. Ieejam tirgū, šeit neviens nekaulējas un preci arī necenšas uzbāzīgi piedāvāt, laikam jau labi dzīvo.
Mani interesēja vecās banknotes, bet cena bija pārspīlēti augsta. Netīšām ieklīstam pārtikas veikaliņā un neticam savām acīm, sulu plauktā CIDO sulas, uzraksti angļu un latviešu valodā. Tik silti ap sirdi palika. Nu varam taču, ja gribam! Vienīgais izbrīnīja tas, ka viņas tur bija par kādu trešdaļu lētākas, kā Latvijā.

Piemineklis kritušajiem:

Kara muzejs:

Pilsētu praktiski esam apstaigājuši, vēl tikai jāiepērk kolekcijai niknie dzērieni un jāiet atvadu vakariņās. Izvēlamies steiku bāru. Pasūtam asiņaino steiku un alu.
Kamēr baudām savas atvadu vakariņas, pazvana mūsu meitenes un paziņo, ka esot atstātas uz Laosas -Taizemes robežas. Kamēr viņas kārtoja dokumentus Visa on Arrival saņemšanai uz robežas, autobuss ar visām viņu somām ir aizbraucis uz Taizemi.
Ar nākošo autobusu, kurš nāk pēc stundas meitenes tiek līdz Udon Thani, bet viņu somas pa to laiku ir aizbraukušas atpakaļ uz Laosu. Tagad mūsu uzdevums ir rīt no rīta autoostā somas pārķert un savākt pie sevis. Uzdevums smags, galvenais jau valodas nezināšana no abām pusēm.
Kad asiņainais steiks ir piebeigts, pasūtam arī vēl pa melnai kafijai un savu rēķinu. Pie rēķina ir pievienota konfekšu kaudzīte, lai saldāks maksājums (100 000 kipi). Labi izdomāts.

Garšīgo augļu tirdzniecība:

Vakarā sakravājam visas mantas un pudelītes somās un liekamies gulēt.

Rīta garšīgie šeiki:

Pēc brokastīm, esam gatavi ar kājām doties uz autoostu, bet noveicās, viens uzbāzīgs pikapa saimnieks gatavs mūs aizvest līdz autoostai par 2000 kipiem. Jauki, jo mugursomas jau sāk kļūt smagākas un nest viņas paliek grūtāk. Nopērkam biļetes par 22000 kipiem uz reisu 10:30, cerībā, ka šajā autobusā būs arī meiteņu somas. Bijām uzzinājuši autobusa numuru un nu nepacietībā gaidījām. Ieraugu mūs interesējošo autobusu un tur rakstīts, ka viņa atiešanas laiks ir 11.30. Caur logu redzu, ka meiteņu somas ir salonā. Eju meklēt šoferi. Te sanāca vesels cirks! Gan manas, gan šofera angļu valodas zināšanas vienādā līmenī, bet savu tomēr panācu. Tagad mums ar sieviņu katram pa 2 mugursomām.

Centrālā autoosta:

Parks:

Mūsu reiss atiet 5 minūtes ātrāk. Piesakām, ka mums ir nepieciešams nokārto Visa on Arrival (VOA), lai parāda, kur ir mums nepieciešamais robežpunkta ofiss. Šoferis uzreiz pasaka, ka ja radīsies aizķeršanās viņš mūs negaidīs. Iezogas tāda slikta nojauta, ka paliksim bez visām četrām somām.
Ceļš līdz robežai aizņem pavisam neilgu laiku. Laosas pusē pie izbraukšanas zīmogiem tiekam ātri. Pārbraucam pāri "Draudzības tiltam", kuru būvēja vēl PSRS. Kad esam pārbraukuši pāri tiltam, šoferis rikšiem mūs nogādā Taizemes robežpārejas punkta ofisā. Mēs esam vienīgie no visa autobusa, kuriem nepieciešama VOA.

Brauciens pār Draudzības tiltu:

Mēs jau anketas bijām aizpildījuši autobusā, bet bijām aizmirsuši, ka šeit ir Āzija un viss notiek bez steigas. Viss process lēnām ievelkas. Kad viss gandrīz gatavs, atliek tikai atrast priekšnieku, kurš spiež zīmogus, ienāk šoferis un paziņo, ka mūs negaidīs. Nu tā! Mums taču 4 mugursomas! Izpalīdzēja robežsargs, kurš paskaidroja, ka vīzas tūlīt būs. Pēc 5 minūtēm bijām ar pasēm jau autobusā. Drusku jau nervus pakutināja.
Zvanam meitenēm un paziņojam laiku, kad iebrauksim, lai nāk sagaidīt. Kad meitenes ierauga savas mugursomas atskan skaļi, prieka pilni spiedzieni! Aizmirsu pieminēt, ka sakariem izmantojām mobilos telefonus ar Taizemes karti, tie darbojas arī pierobežu pilsētās Laosā.

1. Lai saņemtu Taizemes VOA, nevajag stāvēt kopējā rindā, tā nav priekš mums. Jāpalūdz šoferim vai kādam robežsargam, lai parāda ofisu, kur izsniedz vīzas. Anketas ir jāaizpilda jau viesnīcā (vai autobusā), blankas var dabūt internetā. Viens un tas pats cilvēks izsniedz vīzas un veic robežsarga funkciju.

2.Noteikti jānobrīdina autobusa šoferītis, ka Jūs kārtojat VOA. Ir jābūt gataviem, ka autobuss kursē pēc noteikta grafika. Ja gadīsies kavēšanās, viņš var aizbraukt Tevi nesagaidot. Jāpadomā par somām, lai neaizbrauc prom bez Jums.

3. Ir iespēja uz robežpunktu braukt ar tuk-tuk, nokārtot vīzu un autobusā kāpt jau Taizemes pusē ar mierīgu sirdi.

4.Vjenčanā, Taizemes vēstniecībā, vīzu gatavo 24 stundu laikā.

Tālāk 15 dienas pavadījām Taizemē, bet tas ir cits stāsts.

[END]