Tiekam pavadīti līdz vecam busiņam un brauciens var sākties. Pa ceļam ievērojam, ka viss autotransports Birmā ir ļoti vecs. Pēc pēdējās revolūcijas 1988.gadā, kad sāka valdīt pašreizējā militārā hunta, tika nolemts izdzēst no birmiešu atmiņas visu, kas saistījās ar angļu koloniālo laiku. Šīs kampaņas ietvaros automašīnu kustība tika pārcelta no ceļa kreisās puses uz labo. Viss jau būtu OK, bet automašīnām stūre palika labajā pusē. Pa šiem gadiem birmiešiem ir aizliegts ievest valstī jaunas automašīnas, jaunās (ar stūri pareizajā pusē) ir tikai militārās huntas vadītājiem, viņu radiniekiem un pietuvinātām personām. Vecās automašīnas (līdz 1988.gadam) tur sastāda apmēram 95% autoparka. Tā kā tur jaunākā automašīna ir ražota 1988.gadā un viņas tirgus vērtība Birmā sastāda jaunas automašīnas cenu pie mums. Visinteresantāk tiek vadīti sabiedriskie autobusi pa šaurajiem ceļiem Birmas iekšienē. Autobusam praktiski ir nepieciešami divi šoferi. Viens sēž pie stūres, kura ir labajā pusē, otrs tikmēr karājās pa atvērtām durvīm kreisajā pusē un vēro pretimbraucošo automašīnu plūsmu. Šoferītis, par cik stūre ir labajā pusē, protams neredz pretimbraucošās automašīnas. Kad ir iespējams apdzīšanas manevrs, tad ar skaļās balss un roku žestikulācijām tiek dota komanda šoferītim uzsākt apdzīšanas manevru. Amizanti.

Otra lieta, kas krīt uzreiz acīs, ir tas ka vīrieši šeit valkā svārkus (lonžus). Sieviešu svārki no vīriešu atšķiras ar raibāku un spilgtāku rakstu. Lonži tiek sasieti uz vēdera ar skaistu mezglu. Mani izbrīnīja, cik stabili tie lonži turas un nesienas vaļā. Par cik kabatu lonžiem nav, tad visu ko slinkums nēsāt rokās (visbiežāk naudasmaku) tiek likts starp vēderu un lonžu malu, nekad netiku redzējis situāciju ka lonži atšņorētos. Kad lonžu mezgls paliek vaļīgāks viņš tūlīt tiek ātri pārsiets. Tas viss notiek ļoti veikli un ātri.

Brauciens no lidostas līdz mūsu viesnīcai aizņem apmēram 30 minūtes. Viesnīca “Ocean Pearl Inn.” Jangūnā tika pasūtīta jau Latvijā. Cena 15 USD par divvietīgu numuriņu ieskaitot transfēru no lidostas uz viesnīcu. Par viesnīcu skatāmies šeit.
Tiklīdz esam iekārtojušies savās istabiņās, rodas nepieciešamība samainīt mūsu $ pret vietējām naudiņām. Oficiāli naudas maiņa Birmā ir atļauta tikai Bankās par smieklīgi nepareizu kursu. Citas darbības ar naudu tiek kvalificētas kā nelikumīgas darbības ar valūtu un pēc pastāvošās likumdošanas skaitās kriminālnoziegums. Braucot uz Birmu jau bijām palasījuši forumus un vislabāko no becpeceru ceļvežiem "Lonely Planet" zinājām, ka naudu vislabāk un drošāk ir mainīt viesnīcās. Dodamies uz savu viesnīcas recepšenu un izsakam savu vēlmi. Naudas maiņa tika noorganizēta neizejot no viesnīcas (ar telefona zvana palīdzību). Nolemjam iesākumā samainīt katrs pa 100$, kurss 1$ - 980 kyat. Rakstās KYAT izrunājas čāti. Vislielākā nomināla banknote ir 1000 čātu. Pēc neilga brītiņa tiek atnestas banknošu čupiņas. Katrā čupiņā pa 100000 čātu. Jūtamies kā miljonāri. Tik liela maka man nav, kur salikt tik daudz banknotes. Kā risinājums, tiek atrasts melns celofāna maisiņš, kurā tiek sabērti 200000 čātu.

Samainīti 500$:

Turpat recepšenā mums tiek piedāvāts arī noorganizēt visas mums nepieciešamās ekskursijas un transportu. Nolemjam uzklausīt piedāvājumu. Pēc brīža ieradās viens vīrietis un stādījās priekšā. Vārds bija tik sarežģīts ka viņš nosauca arī sava vārda saīsinājumu TT. Tā mēs viņu arī turpmāk saucām - par TT. Noskaidrojot cik dienas mēs uzturēsimies Birmā, ko vēlētos redzēt, ātri uzmet ceļojuma plāniņu un izmaksas. Mums uzreiz radās aizdomas par TT saistību ar valsts drošības iestādēm (vēlāk mūsu aizdomas tikai pastiprināsies). Tūristus atstāt vienus bez uzraudzības tādās valstīs (atcerēsimies PSRS laikus) nav pieņemts. Par cik nebijām braukuši uz Birmu atbalstīt partizāņu kustības vai gāzt pastāvošo iekārtu, mums tas nelikās pārāk svarīgi. 27.marts Birmā ir Armijas diena, kura ļoti krāšņi tiek atzīmēta ar militāro parādi jaunajā valsts galvaspilsētā Naypyidawā. Uz mūsu vēlmi apskatīt šo parādi iestājās neveikls klusums, TT dziļdomīgi paskatījās mums visiem acīs un noteica, ka ".. viņš vienīgais mūsu kompānijā ir normāls. Tas nav iespējams!". Plāna apspriešanu nolēmām sākt ar vietu izvēli, izmaksu jautājumu atstājot uz beigām. Ņemot ērā mūsu ierobežoto laiku un milzīgos attālumus dažas vietas tiek atteiktas uzreiz. Vienojamies par sekojošu maršrutu: Jangona - Kalaw - Inles ezers - Taunggyi - Kakku - Bagana - Jangona - Pathein - Silver Beach. Tālāk notika izmisīga cīņa par izmaksām. Cīnījamies par katriem 10 $, kā rezultātā nokaulējām vairāk kā pusi no sākuma cenas. Vienojamies, ka 10 dienu garais brauciens (transports, degviela, šoferis un gids vienā personā) mums izmaksās 900 USD, 150 USD no cilvēka. Domāju, ka ņemot vērā milzīgos attālumus tas ir labi.
Kad viss veiksmīgi nokārtots, varam doties uz ieteikto, vietējo ēstuvi. Tā atrodas pār desmit metrus no viesnīcas. Pirmie aliņi salīst iekšā kā nebijuši (vietējais Myanmar alus, kā jau visur Āzijā 0,640l pildījumā, cenā 1300 čātu), tad arī varam sākt domāt par ēšanu. Piedāvājums plašs, bet mūsu skati krīt uz jūras produktiem. Porcijas lielas un paši ēdieni ļoti garšīgi un saimnieki nenormāli viesmīlīgi.

Ēstuvē var nobaudīt arī dažādus uzlējumus:

Myanmar aliņš:

Ielas piespļautas ar sarkanām siekalām, tā vien liekas, ka šeit noticis pamatīgs kautiņš. Ar laiku pierodam, ka viņi, lai rastu enerģiju, košļā koka lapā ietītu zāli, kas rada nelielu eiforiju. Sākumā nedaudz notirpst mēle, tad noreibst galva. Siekalas tiek spļautas zemē – tās arī rada “kaujas lauka iespaidu”. To tīstokli košļā gan vīrieši, gan sievietes. Jau vēlāk, tos košļāt, izmēģināja arī mūsu kompānija. Pēc tirgus apskates ir paredzēts kulta objektu apskate. Sākam ar tur pat netālu esošo Svētās Marijas katoļu katedrāli. Celtne iespaidīga un priekš Jangonas neraksturīgi labi uzturēta un sakopta. Noteikti saņem ziedojumus no Romas Katoļu baznīcas. Iekšā gan netiekam. Tālāk ir paredzēts apmeklēt "guļošo" budu un Birmas lepnumu Švedagonu.

Svētās Marijas katedrāle:

Apmeklējumu sākam ar "guļošo" budu. Kā jau visur Āzijā, ieejot kulta celtnēs atstājam savus apavus ārpusē un dodamies iekšā. Iekšpusē atrodas milzīga izmēra "guļošais" buda. Pie viņa kāds pulciņš lūgšanās iegrimušu vietējo. Apkārt samērā daudz budistu mūki, kuri ieraugot mūs mēģina pieteikties par gidiem (maksa par pakalpojumu ziedojums), tādā veidā pelnot iztiku sev un dievnamam. Viens no vecākiem mūkiem uzzinot, ka esam no Latvijas, man par lielu brīnumu zināja, kur tā Latvija atrodas, kaimiņos ir Igaunija un Lietuva. Ka tās visas ir Baltijas valstis un pavisam nesen atbrīvojušās no okupācijas. Viņam to ir stāstījis viņa garīgais skolotājs, kurš ir pabijis Eiropā. Ir patīkami apzināties, ka kāds tālajā Birmā zina par Latviju.

Izstaigājam pagodu un dodamies tālāk, lai apskatītu lielāko no budistu kulta celtnēm pasaulē Švedagonu.

Singuttara kalna galā, jau pa lielu gabalu ir redzama apzeltītā Švedagona stūpa. Švedagons ir ne tikai Jangonas, bet arī visas Birmas simbols. Pagodas komplekss ir izvietots milzīgā platībā un aizņem apmēram 5 hektārus. Stūpas augstums ir 98 metri. Paša stūpas smaile veido oriģinālu lietussargu, no kura nokarājas sudraba un zelta zvaniņi. Virs lietussarga ir ar dārgakmeņiem rotāts "vēja rādītājs" ar lielu apzeltītu bumbu izdaiļotu ar 4351 briljantu. Paša lielākā briljanta svars ir 76 karāti. Smailes augšpusē ir izvietots karogs uz kura atrodas 1100 briljantu un 1383 cita veida dārgakmeņi. Taieši uzskata, ka dārgakmeņus pagodas celtniecībā birmieši ieguva iebrūkot un izlaupot viņu svētvietas. Birmieši, protams to noliedz. Taisnība droši vien, kā parasti ir kaut kur pa vidu. Kā vēsta leģenda, tad Švedagona stūpā ir noglabāti 8 budas mati. Tos ceturtais buda Gautama, pateicībā par medus pīrāgu, uzdāvināja diviem birmiešu brāļiem tirgotājiem. Brāļu ceļš uz mājām bija grūts un viņiem nācās no 4 matiem šķirties. Liels bija viņu pārsteigums, kad mājās atverot lādīti, tur atradās tie paši 8 budas mati. Bija noticis brīnums. Brīnumi turpinājās, aklie sāka redzēt, nedzirdīgie dzirdēt, mēmie runāt, bet klibie devās pa pasauli stāstīt par šiem brīnumiem. Švedagons ir vienīgā pagoda, kurā glabājas relikvijas no visiem četriem budām. Bez 8 matiem tur arī glabājas spieķis no Kakusandha, ūdens filtrs no Konagamana un tunika no Kassapa. Pats nosaukums Švedagons ir cēlies no diviem vārdiem «Shwe» (birmiešu valodā zelts) un «Dagon» (senais Jangonas nosaukums).

Piebraucot pie pagodas var redzēt daudz cilvēku un tūristu autobusu. Ieejas biļete Švedagonā maksā 5$. Pērkot ieejas biļetes pie mums piesteidzās viens izbijis mūks un piedāvājās būt par mūsu gidu. Ātri novienojāmies par samaksu 5$ un ekskursija varētu sākties, bet nekā nebija. Daži no mūsu ceļotāju pulciņa nevarēja iziet dress kontroli. Birmā cilvēki staigā vienādos tērpos – lonžos (gari svārki) un tādi apģērba gabali kā šorti un krekliņi bez piedurknēm, tiek uzskatīti par “vaļīgu apgērbu” apmeklējot svētvietas. Mēs centāmies saģērbties atbilstoši, bet tāpat dažiem vajadzēja Švedagonā izīrēt lonžus pa 1000 čātiem. Saģērbušies izsniegtajos lonžos droši devāmies apskatīt Švedagonu. Sākot savu apskati trāpījām uz iesvētībām (varbūt kaut kas cits, bet topošie mūki tie nebija). Daudz mazu svinīgi saģērbtu bērniņu, kurus pavada tikpat svinīgi ģērbušies vecāki. Meitenītes pavada mammas (varbūt mūsu izpratnē krustmātes), bet puisīšus tēti (varbūt mūsu izpratnē krusttēvi). Visa garā procesijā virzās uz Švedagona centrālo laukumu. Bērniņi tik nopietnām sejas izteiksmēm piedalījās šajā pasākumā. Bija ļoti skaisti un svinīgi.

Brīvprātīgie meičuki uzkopj pagodu:

Pagoda savā plašumā:

Tas ir mūsu gids pie lielā zvana:

Teritorija milzīga, kulta celtnes daudz un dažādas, ja atļauj laiks un izturība, tad tas ir uz visu dienu. Par to varētu sarakstīt veselu grāmatu, īsi par to nevar izstāstīt. Par šo svētvietu ir ļoti daudz aprakstu, tāpēc tikai piebildīšu, ka, ja būdams Birmā neesi bijis Švedagonā, tad neesi bijis nekur. Obligāti apmeklējams pasākums.

Pēc Švedagona apmeklējuma jūtamies nedaudz saguruši un izsalkuši. Dodamies atpakaļ uz savu viesnīcu. Vakarā savā viesnīcā novērojam amizantu gadījumu ar vienu hot dogus pārēdušos amerikāni. Amerikānis recepšenā stāsta savu grūto dzīvi, ka lūk viņš ir ieradies Birmā. Skaidru naudu nav ņēmis, jo domājis to izņemt bankomātā. Līdzi ir tikai kredītkarte, no kuras nav nekāda labuma. Un ko nu viņam tagad darīt? Lielākā daļa birmiešu nekad dzīvē nav redzējuši kredītkarti, vēl jo vairāk nezin ko ar viņu dara. Bankomāti ir pilnīgi nederīgi tām banknotēm kādas ir Birmā (lielākā banknote 1$ vērtībā). Ir protams pāris vietas (dārglietu veikali, pašas krutākās viesnīcas), kur var norēķināties ar kredītkarti. Braucot uz Birmu ir jāņem līdzi daudz mazu nominālu $ banknošu (man bija vesels lērums līdzi ar 1, 5 un 10$ banknotēm), jo kā ārzemniekam izmantojot sabiedrisko transportu, apmeklējot apskates objektus, dzīvojot viesnīcās būs jānorēķinās $, vai pēc ļoti neizdevīga, oficiāli noteiktā valūtas kursa. Piedevām banknotēm ir jābūt jaunām un nesaņurcītām. Amerikānis būtu labāk mazāk Coca colas dzēris, bet vairāk palasījis to pašu "Lonely Planet" pirms brauc uz svešu valsti. Mūsu ieteikums viņam bija doties uz ASV vēstniecību un meklēt palīdzību tur. Vienīgais, kā jau es minēju, tad rīt valstī ir Armijas diena, brīvdiena. Tātad arī ASV vēstniecība visticamāk rīt nestrādās un amerikānim būs jādzīvo bez naudas līdz parītdienai. Bet nu tās ir viņa problēmas.

Mūs toties gaida saviesīgs vakars, jo vienai no mūsu ceļotājām šodien ir dzimšanas diena. Svinības sākam jau viesnīcas numuriņā ar līdzi atvesto Havana Club tumšo rumu, pirktu vēl Bangkokas lidostas Duty Free. Speciāli glabātu šai dienai. Vēlāk atkal dodamies uz savu krodziņu, kur tikām uzņemti kā seni draugi. Paēdām svētku vakariņas un turpinājām saviesīgo vakaru tur. Stiprais alkohols Birmā maksā kapeikas, piemēram par 2$ var nopirkt 1 litru samērā laba ruma. Viņus izbrīnīja, cik daudz alkoholu mēs varam izdzert, bet neesam piedzērušies. Ēdām dzērām, dziedājām. Šī mūsu jautrība netika atstāta bez uzraudzības, kad bijām izgājušas uz ielas uzraut kādu latvju danci, pēkšņi uzradās mūsu TT un vedināja mūs uz istabiņām. Lēnām parādījās arī nogurums, par cik no rīta agri jāceļas un jādodas ar mūsu noīrēto busiņu uz Kalaw, dodamies pie miera. Pirmā diena Birmā bija iespaidiem bagāta un pārpilna, jādomā ka arī nākošās dienas būs tikpat emociju piesātinātas un neaizmirstamas.

No rīta jāmostas agri, jāpaspēj pabrokastot. 7.00 no rīta paredzēts, ka izbraucam uz kalnu ciemu Kalaw. Kamēr brokastojam, mūsu busiņš ar šoferīti un gidu vienā personā ir klāt. Autobuss vecs Toyota Hiace, savā dzīvē redzējis ļoti daudz sadangātu ceļu, bet joprojām braukšanas kārtībā. Mūsu šoferīti sauc Rubijs un viņš ir viens no Birmas retajiem kristiešiem. Ātri paēdam un ar Rubija palīdzību sastiepjam mūsu mantas busiņā. Esam gatavi doties uz iepazīt mums tik svešo un nezināmo Birmu. Pa ceļam iebraucam tādā kā Buļļu ielas vairumtirdzniecības bāzē un iepērkam sev ceļam nepieciešamās lietas alu, visādus gāzētus un negāzētus ūdeņus par krietni lētākām naudiņām kā paša pilsētā. Lielo pudeli Myanmar aliņa te varēja nopirkt par 1000 čātiem (lēti). Paņēmām visu iepakojumu. Tas, ka ceļš būs garš (12 - 14 stundas) zinājām, bet, ka tik nežēlīgi smags…
Neesam vēl lāgā tikuši ārā no Jangonas, kad tiek pārdurta riepa, tas deva iespēju iepazīties ar vietējo riepu servisu. Nodomājām, nu sākas...., bet gods kam gods tā bija vienīgā tehniskā ķibele mūsu ceļojuma laikā.

Luksus serviss:

Kamēr remontē riepu, mēs servisa krodziņā atrodam interesantu gāzētu padzērienu. Kaut kas līdzīgs šampanietim, cena 700 čātu arī liekas tīri pieņemama. Kad nopirkto pudeli parādam Rubijam, viņš saķer galvu un stingri piekodina nekādā gadījumā šo dzērienu nedzert. Tēlaini tiek parādīts, ka pēc šīs dziras lietošanas galva uzpūšas un kļūst divreiz lielāka, ir slikta dūša un sāp vēders. Nu mūsu valodā to var ietilpināt vienā vārdā paģiras. Aiz cieņas pret Rubiju, iegādāto dziru tūlīt arī noslēpjam un apsolām viņu nedzert, bet paši nolemjam, ka tad kad Rubija nebūs, obligāti nogaršot. Nu nevarētu būt nekas tik superindīgs, ko mūsu organismi nevarētu pārstrādāt.

Mūsu dzira:

Pa to laiku riepa ir samontēta un varam turpināt ceļu. Pēc neilga brīža uzbraucam uz milzīgas, tikko celtas automaģistrāles. Trīs joslas uz vienu un trīs joslas uz otru pusi. Šī šoseja ved uz jauno valsts galvaspilsētu Naypyidawu. Militārās huntas līderis Than Shwe, baidīdamies no amerikāņu iebrukuma (varbūt arī no potenciālajām revolūcijām), pārcēla galvaspilsētu no Jangonas uz Naypyidawu. Jaunā galvaspilsēta atrodas 320 km dziļāk valsts vidienē. Tur ir izvietoti pazemes bunkuri un valsts kodolpētniecības institūti. Braucot pa šo jauno maģistrāli rodas sirreāla sajūta, uz ceļa esam vienīgais transporta līdzeklis.

Lepnā vientulībā:

Laiks līdz Naypyidawu paiet ātri, lēni malkojot aliņu un vērojot apkārtni. Tuvojoties galvaspilsētai ievērojam jaunas skaistas, nesen celtas ēkas. Šodien ir Armijas diena un pilsētā notiek militārā parāde, tāpēc visas pieejas pilsētai ir slēgtas un mēs pilsētā netiekam. Neko darīt, braucam tālāk.

Naypyidawa:

Pāris kilometrus aiz Naypyidawu beidzas šī sireālā maģistrāle un sākas Birmas ceļu šausmīgā realitāte. Gandrīz visi ceļi ir būvēti vēl angļu koloniālisma laikā, jaunai varai nav naudas jaunu ceļu būvei. Esošie atrodas katastrofiskā stāvoklī. Iespēju robežās ceļi tiek laboti, bet pārsvarā tas ir roku darbs un maz efektīvs. Ceļš ir ļoti šaurs, paredzēts vienai automašīnai. Birmā priekšroka ir tam transporta līdzeklim, kurš ir smagāks. Tā lēnā garā, ik pa brīdim nobraucot no asfalta uz grunts ceļu (lai samainītos ar pretimbraucošām a/m), turpinām braucienu uz Kalaw.

Bērni benzīna uzpildes stacijā:

Tumsa šeit iestājas strauji un agri, ap sešiem vakarā. Mums vēl priekšā kādi 40km, serpentīns pa kalniem, pa angļu kolonizatoru būvētu, bet neatjaunotu ceļu. Solis pa kreisi - aiza, solis pa labi - klints. Lai samainītos ir paredzētas speciālas kabatas kalnos. Kalnu ceļu pieveicām 2 stundās.

Lielā šoseja:

Beidzot tiekam pievesti pie viesnīcas Eastern Paradise Motel. Maksa par istabu diviem 15$. Rubijs jau ir iegaumējis, ka mums vajag cheap un nice. Šī nu tiešām atbilda visām prasībām: karstais ūdens, elektrība līdz 23.00 (uz naktsgaldiņiem noliktas svecītes), brokastis. Pēc ceļa esam pelēki no putekļiem, bet mums taču ir duša!

Mūsu istabiņa:

Tad ejam uz krodziņu uzēst. Birmieši maz dzer alu, jo 1l rums maksā tik pat cik 0,5l alus. Un ko tad izvēlētos normāli cilvēki? Dzīve šai ciematiņā beidzas desmitos vakarā, kad tiek izslēgta elektrība, tāpēc ceļu mājās veicām suņu reju pavadīti. Esam saguruši no ilgstošā brauciena un kratīšanās pa sliktajiem ceļiem, bet rīt agri jāceļas, jo mūs gaida trips ar kājām uz vietējiem ciemiem.

Skats uz Kalaw no mūsu viesnīcas terases:

Mums pārgājiena diena. Ir 2 varianti: vienas dienas pārgājiens (apmēram 6 stundas) un 2 dienu pārgājiens ar nakšņošanu klosterī un iešanu uz Inles ezeru ar kājām. ņemot vērā ierobežoto laiku mēs izvēlamies pirmo variantu. Mūsu pavadonis ir 29 gadus vecs ģeogrāfijas maģistrs un 2 pavadoņi - mācekļi. Visiem tiek novērtēti apavi un galvās uzmauktas cepures. Mugursomās ieliktas jau Latvijā nopirktās konfekšu (ledenes) pakas ar ko cienāt kalnu ciemu bērnus, ūdens pudeles un 9.00 dodamies ceļā. Ejam pa šaurām, mālainām taciņām kalnos augšā, lietus sezonā viņi cenšoties atrunāt no pārgājieniem, jo esot ļoti slidens. Ir karsta diena. Temperatūra no rīta 25Cº, ap 11:00 – 35Cº, pēc plkst.14:00 – 41,45Cº grādi. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk izjūtam nogurumu, gājiena ātrums zūd.

Tuvojoties pirmajam ciemam, mūs jau sagaida bērnu bariņš, kurus sacienājam ar ledenītēm. Mēs tiekam ieaicināti vietējo mājiņā un sacienāti ar karstu tēju, bērniņi tikmēr sēž rāmi istabas malā un nejaucās pieaugušo sarunās. Mūsu bērniem mācīties un mācīties. Mājas iedzīve sastāv no pāris katliņiem un krūzītēm. Ciemā valda totālā nabadzība, bet cilvēki ir ļoti laipni. Galvenais ienākumu avots ir tējas audzēšana. Kā pateicību par cienastu, nopērkam svaigi žāvētu zaļo tēju. Ejot caur ciemam, redzam viņu saimniecību. Gandrīz pie katras mājas ir aizgalda ar melnu cūciņu. Ne jau priekš sevis tā tiek audzēta, pašiem tiek tikai iekšas. Zaļā tēja un gaļa ir domāta pārdošanai, tikai tā var dabūt nedaudz naudas.

Lielais, smukais, melnais poorciņš:

Turpinām ceļu un jūtamies nelāgi, jo visapkārt deg meži. Neviens viņus nedzēš – nav jau ar ko un nav jau kas dzēš. Nākošajā ciematā ir klosteris un mūki, bērni uzbāzīgāki. Šajā klosterī ir iespējams palikt un pameditēt, 1 nedēļa – 10USD. Izdalām kārtējo porciju ar Latvijas konfektēm, apskatam klosteri, aprunājamies ar mūkiem un dodamies tālāk, ar vien augstāk un augstāk kalnos.

Šeit bija lielā atpūtas stunda, kad arī varējām parunāt ar mūsu pavadoni. Viņš zināja, kur atrodas Latvija, bet pats ir bijis tikai 4 Birmas pilsētās. To, ka kādreiz viņš varētu šķērsot Birmas robežu, esot tikai nereāls sapnis (atcerēsimies PSRS, ļoti līdzīgi). Skumji… Kalnā satiekam meiteni no Austrālijas, kuras tēvs dzīvojis Lietuvā (pēc kara emigrējis uz Austrāliju) un viņa bijusi arī Latvijā. Mājupceļā tiekam iepazīstināti ar cukurniedrēm (izsūcam saldo sīrupu), no kurām gatavo Myanmar rumu. Ak tad tāpēc tas rums bija tik salds un gards! Trijos pēcpusdienā esam atpakaļ ciemā. Noguruši, bet bagāti ar iespaidiem Šis pārgājiens mums maksāja 6 USD no cilvēka.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Inles ezeru. Tur izvēlamies viesnīcu “Gold Star Hotel”, kur reizēm mēdzot būt arī karstais ūdens. Kad man vajadzēja noskaloties, karstais ūdens kā pa brīnumu arī bija. Istaba pietiekami plaša ar lielu divguļamu gultu. Cenā iekļautas brokastis. Kad izteicām vēlmi izmazgāt drēbes, Rubijs sameklēja “krietnu sievieti” (viņa vārdi), kura labi un lēti mazgāja drēbes pa 80 naudiņām gabalā. Tas esot viņas vienīgais ienākumu avots, lai pabarotu savu bērnu bariņu. Drēbes tiešām tika izmazgātas tīras un smaržīgas. Vakariņām izvēlamies taizemiešu krogu, ēdiens garšīgs, tikai maigāks, porcijas necilvēcīgi milzīgas. Cenas salīdzinoši augstas. Alus maksā 1600 čātu, otrais ēdiens no cūkas 3000 čātu. Kad atstājam arī nedaudz dzeramnaudas, ievērojam ka Rubijam tas ne pārāk patīk. Te nav pieņemts atstāt dzeramnaudu. Un tad mūs sāka grauzt sirdsapziņa, ka mēs tikko kaulējāmies ar sievieti, kura mazgā mūsu netīrās drēbes, bet paši atstājam pus ēstus šķīvjus. 20.30 pilsētiņā iestājas pilnīgs klusums, bet 22.00 izslēdzas elektrība (sākas romantika). Saguruši no lielās pastaigas dodamies pie miera un momentā aizmiegam. Rītdien mūs gaida nemazāk interesantais ceļojums ar laivu pa Inles ezeru.

Gribu atzīmēt, ka Āzijā ļoti maz vajag gulēt, lai justos atpūties. 5.30 esam augšā ar domu uzvārīt kafiju, bet…elektrības vairs (vai vēl) nav, jo ir jau gaišs. Tā arī netikām gudri, cikos no rīta sākas un beidzas elektrība. Paēdam sātīgas brokastis un dodamies uz laivu. Šodien ar laivu ceļosim pa Inles ezeru.
Pirms ceļojuma, vēl Latvijā, esam internetā ieguvuši informāciju par Inles ezeru. Inles ezers ir lielākais saldūdens ezers Birmā un atrodas Šanu valstī. Šanu valsts tūristiem ir tikai daļēji atvērta, daļa ir slēgta. Vēlāk mēs dosimies arī uz tūristiem slēgto zonu. Ezers atrodas atvērtajā daļā un stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem 22 km garumā un 10 km platumā. Inles ezeru un apkārtni apdzīvo intha etniskā grupa. Uz ezera atrodas 17 ciematu, ēkas ir būvētas uz pāļiem. Pavisam ezeru apdzīvo apmēram 70000 cilvēku. Cilvēki dzimst, dzīvo, strādā un mirst uz ezera. Galvenais ienākumu avots ir zvejniecība, dārzeņu, puķu audzēšana un daudz un dažādu darbnīcu esamība. Darbnīcās tiek apstrādāts sudrabs, tiek ražots papīrs, austi audumi, kalti instrumenti un tīti cigāri. Pateicoties tūrismam šīs darbnīcas strādā ar pilnu jaudu. Var redzēt šejieniešu augsto dzīves līmeni, salīdzinot ar citiem Birmas rajoniem. Visu nepieciešamo savai dzīvei viņiem sniedz ezers. Šādu dzīvesveidu nekur citur man nav nācies novērot.
Kanālā laiviņas ir ļoti daudz, kā gondolas Venēcijā. Dažas atvedušas dārzeņus uz tirgu, citas gaida tūristus.

Mūsu laiviņa ar mūsu laivinieku:

Laivas īre 15 USD uz 10 stundām. 8.00 ceļojums sākas. Laiva sākumā liekas nestabila, sēžam uz krēsliem, visiem tika izsniegtas glābšanas vestes, kuras sākumā arī uzvelkam, bet vēlāk jau pārvietojamies pa laivu kā kalnu kaziņas. Rīts uz ezera vēss. Brauciens līdz pirmajam pieturas punktam ilga apmēram 1 stundu. Ezers milzīgs, visapkārt redzam mazas laiviņas līdz malām piekrautas ar aļģēm, kuras tiek izmantotas dārzu veidošanai. Uz ūdens no aļģēm tiek izveidota dobe. Dobe pie zemes tiek piestiprināta ar garu kārti. Pa vidu atstātas nelielas ejas, lai varētu novākt ražu. Principā ļoti ekskluzīvi, jālaista nekas nav, jo viss atrodas uz ūdens, nedaudz jāparavē un jānovāc raža.

Laivas ar aļģēm, no kurām ir izveidotas dobes un ar kārtī nostiprinātas, lai neaizpeld:

Zvejnieku laiviņas, kur paši laivinieki demonstrē sevišķu airēšanas paņēmienu – ar kāju. Arī zivju ķeršana šeit ir krietni savādāka kā pie mums. Zvejots tiek vai nu ar lielu murdu, vai arī iemetot ūdenī tīklu. Viss ir ļoti neparasts un interesants. Ar atvērtām mutēm to visu vērojam. Pa ezeru pārvietojas laiviņas, kurās atrodas tikai bērni apmēram 10 gadu vecumā. Var redzēt, ka dodas uz skolu. Mūsu vecāki kaut ko tādu redzētu un momentā infarktu dabūtu (bērnus un vienus, uz ūdens, uz skolu - ārprāts).

Zvejmieks ar murdu:

Tā arī dzīve uz ūdens paiet:

Pie garkakļu rokdarbniecēm. Padongu tautas pārstāves mūs sagaida jau pie laivu piestātnes un ir gatavas savam darbam, tas ir fotografēšanai, par to saņemot nedaudz naudiņas. No mazām meitenītēm līdz vecām sievām – smagas stīpu virtenes uz kakla. Viss tiek parādīts un izstāstīts. Uzņemam foto, apskatam kā tiek austas nacionālās drēbes un braucam tālāk. Pirms katras pieturas mūs sagaida laivas ar vietējiem tirgotājiem. Tu tiec ielenkts no visām pusēm ar laivām, un sākas dažādu suvenīru piedāvājums. Vienīgais Tavs glābiņš šinī situācijā ir neparko neizrādīt interesi. Tiko pakavēsi skatu pie kādas lietas, visa andele sāksies no jauna.

Papirusa darbnīca. Papirus tiek gatavots no ezera niedrēm. Ļoti smalki un skaisti bija darbi, kuri darināti no papirusa. Tiek gatavoti oriģināli, dabiski piezīmju blociņi, vēdeklīši un lietussargi. Mēs nopirkām vēdeklīti par 3$.

Sudrabkaļi. Ģimenes uzņēmums, kurā strādā visa ģimene. Izsekojām kā no rūdas atdala sudrabu, kā viņš tālāk tiek apstrādāts un redzam galaproduktu: gredzenus, ķēdītes, auskarus. Te nu meitenes izvērsās oriģinālu grabažiņu iegādei. Es ar Melno Princesi pasūtījām sev vienādus oriģinālus sudraba gredzenus savām sudrabkāzām 35$. Par cik tas ir pasūtījums, nācās vakara pusē vēlreiz braukt uz šo darbnīcu, pēc saviem gredzeniem.

Audumu darbnīca. Šeit nu atliek apbrīnot to pacietību, kā no ezera niedrēm tiek iegūts smalks pavediens, bet no tā noausti smalki lonži, šalles, blūzes. Te ar milzīgu kaulēšanos pa 35 USD nopērkam 5 lonžus (2vīriešu un 3 sieviešu). Nu tik pucēsimies. Jāatzīst, ka no vietējiem tikām pozitīvi novērtēti.

Tīka koka apstrāde. Viscietākais koks un dārgākais koks. Tagad reti kurš Āzijā var atļauties sev tīka koka māju, bet agrāk tā bija norma. Ja vecā māja bija celta no tīka koka un kaut kādu iemeslu dēļ tiek jaukta nost, tad tīka koks tiek izmantots atkārtoti. Viņš ir kā jauns. Visa pārējā Āzija, it sevišķi Taizeme ir ļoti dusmīga uz Birmu, jo pateicoties sankcijām, tai ir aizliegts eksportēt tīku. Lai kontrabandas ceļā apietu sankcijas, Birma piedāvā savu tīka koku par ļoti lētu naudu. Ar to nositot cenu visā pasaulē. Praktiski visas laivas Inlē ir būvētas no tīka koka.

Cigāru darbnīca. Kādas 20 jaunas meitenes tin mūsu acu priekšā cigārus. Te nu gan izvērsāmies. Vispirms mums deva izmēģināt 3 veidu cigārus, tad cienāja ar tēju un tikai tad sākās andelēšanās. Vesels cirks, bet apmierinātas palika abas puses. Gandrīz nopirkām visu darbnīcu ar visām meitenēm. Sapirkām dažādus cigārus un to glabāšanas trauciņus. Cigāru glabāšanas trauciņi ir pasakaini mākslas darbi. Ideāli suvenīri – 13$.

Mājup ceļā vēl neaizmirstams saulriets, kas tiek sabildēts neskaitāmas reizes.

Mums amizanti likās skati, ka kanālā pa kuru mēs braucām uz savu jauno viesnīcu ar motorlaivu, peldas vērši, mazgājas cilvēki, mazgā traukus un zobus un veļu. Nu viss notiek vienā apšaubāma izskata kanāla ūdenī.

Uz divām naktīm esam noskatījuši bungalo tipa viesnīcas uz ūdens, 20 USD par 2 naktīm. Jautri ir dzirdēt, ka kaimiņi ir dušā vai tualetē, jo viss šķidrums tek ūdenī… Viesnīcā ir ļoti smalks restorāns, kur oficianti sajutuši naudas smaku, trinās ap mums kā ap medus podu. Vakariņās izvēlējāmies Inles karpu ar piedevām un alu - 45000 uz 6 cilvēkiem. Vakariņas sveču gaismā, romantika (elektrības jau nav).

Secinājumi kuri palikuši atmiņā no ezera apmeklējuma:

• ja ir iespējams, Inles ezera apskatei vajadzētu vismaz 2 dienas;
• ja netaisies pirkt, labāk nemaz nelūri;
• visi smaida un māj, jo naudiņa atbraukusi;
• pārsteidzoši labas angļu valodas zināšanas.

Divas iespaidiem tik bagātas, bet dažādas pēc satura dienas. Pirmā milzīgs karstums, kalni. Otrā vēsi, patīkami un daudz ūdens.

Dodamies uz savu kruto krogu brokastīs. Uzvelkam vakar nopirktos lonžus. Rubijs mūs ieraugot lonžos no sajūsmas un prieka gandrīz apraudājās. Cik maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs. Turpmāko ceļojuma laiku lonži tika valkāti pastāvīgi. Ļoti ērti, šinī karstumā nekas nesvīst. Pat vēlāk Laosā viņi tika dažreiz uzvilkti.

Pēc brokastīm braucam uz Šanu valsts galvaspilsētu Taunggyi (tulkojumā lielais kalns), kura atrodas 30 km no Inles ezera. Tā ir ceturtā lielākā pilsēta Birmā, iedzīvotāju skaits sastāda apmēram 200 000 iedzīvotāju. Pilsēta atrodas 1400 metrus virs jūras līmeņa. Senatnē caur šo pilsētu gāja liels tirdzniecības ceļš. Tiekam uz 1,5 stundu palaisti tirgū. Pēc mūsu vēlmes Rubijs mūs aizved arī uz dārgakmeņu "melno" tirgu. Ieraugot baltos cilvēkus, milzīgs bars ar vietējiem metas mums klāt un piedāvā savus neapstrādātos akmentiņus. Kad neizrādam vēlmi kaut ko nopirkt, parādās arī apstrādāti rubīni. Sākuma cena ir apmēram 100$ par akmentiņu. Kad dodamies prom neko nenopirkuši, cena nokrīt līdz 20$ pa akmentiņu. Par cik mēs no tiem akmentiņiem neko nesapratām, ir tas rubīns vai nav, atšķirt neprotam, kā arī zinot, ka tas ir kriminālnoziegums, nevēlējāmies riskēt un nodarboties ar kontrabandu militāristu pārvaldītā zemē. Tāpēc par sarūgtinājumu vietējiem dodamies prom uz citu tirgus daļu kur, tiek pārdoti "ROLEX". Puiši sapērk “Rolekšus” (daudz!), meitenēm uzdevums padomāt par ekonomiskajām vakariņām., t.i.voblas, tomāti, avokādo, vīnogas, zemenes. Pirms kaut kas tiek nopirkts, tiek pielietota pārbaudītā kaulēšanās metode. Salīdzinoši ar Taizemi, kaulēties šeit ir grūtāk. Nopērkam lielu trauku ar zemenēm. Padomājot ka Latvijā ir vēl sniegs, tad zemeņogas garšoja lieliski. Piedevām dabīgi audzētas, bez jebkādiem pesticīdiem.

Mūsu gids ar visu dvieli ap galvu:

Kamēr braucam uz viņas dzimto ciemu, uzzinām, ka leģenda stāsta, ka viņas tauta ir cēlusies no tēva alķīmiķa un mātes drakona. Tāpēc viņas tauta ap galvu valkā galvas apsējus, simbolizējot šo savienību. Tautas nosaukums bija tik sarežģīts, nepierakstīju un tagad neatceros. Ideja bija, ka tautas nosaukums veidojies no plīstošu olu skaņām. Viņa ir viena no retajām savas tautas pārstāvēm, kura ieguvusi labu izglītību. Tālākais stāsts par sadzīvi. Te varētu veselu grāmatu sarakstīt, bet nu īsumā.
Kad ir izveidojusies jauna ģimene, tad māju viņiem ceļ visi ciema vīrieši, sievietes tikmēr gatavo ēst. Bambusa māja tiek uzcelta vienas dienas laikā. Bērniem vārdus nedod vecāki, bet gan mūki un ar katra nākošā bērna piedzimšanu mainās vārds arī mātei. Nevēlamam preciniekam tiek dota dzert daudz tēja ar sāli, lai ātrāk iziet no mājas pačurāt. Kad iziets pačurāt, durvis ciet un potenciālais precinieks iekšā vairs netiek. Aplidošana ir ļoti ilgstošs process. Mūsu gides vīrs, pirms precībām 7 gadus aplidoja savu topošo sievu. Ciemā nav noziedzības, jo pirmo reizi sods ir nomešana no mājas jumta, otro reizi sods ir izraidīšana no ciema. Vienam šajos grūtajos apstākļos izdzīvot praktiski neiespējami. Zinot, ka esi izraidīts, Tu netiksi pieņemts arī citos ciemos, Tu esi nolemts. Kad cilvēks nomirst viņu 1 dienu patur mājā, tad mūks aizlūdz par viņu un tālāk līķis tiek sadedzināts un pelni izkaisīti piemēram mango birzī, lai aizgājējs vienmēr būtu kopā ar mums.
Tā klausot stāstījumus ieraugam ceļmalā bariņu sievu, kuras ietur maltīti. Viens no viņu ienākumu avotiem ir ķiploku audzēšana. Tie ir nelielām daiviņām un daudz maigāki kā mūsējie. Ejam parunāties. Kolosāli cilvēki, uzreiz tiek dota tēja nodzerties, pacienāti ar ķiplokiem, te arī pirmo reizi noriskējam pakošļāt “sarkanos zobus”.

Klausoties stāstījumā esam atbraukuši līdz ciemam. Vispirms apskatam kā no sēnalām tiek attīrīti rīsi, tad ejam pastaigā pa ciematiņu. Vienā mājiņā tiekam ieaicināti iekšā, sasveicinoties pirmā frāze ir: ”Vai Tu esi ēdis?” Uzņem mūs vecs vīrs.

Mājās tikai viņš un bērni, pārējie strādā. Atkal tēja, vietējie ziedu - medus cigāri, sarkanie zobi. Vecajam vīrelim uzdāvinām cigaretes ”Elita”. Viņš priecājās kā bērns, teica, ka tagad pacienāšot visus ciema vīrus. Tikai vēlāk ievērojām, ka šai ciemā nav suņu. Tas tāpēc, ka suņi rej un atbaida svešiniekus, bet ciemiņi mājās nesot laimi. Tas viss bija tik mīļi!