Da Lat ir Lam Dong provinces galvaspilsēta un atrodas 1475 metrus virs jūras līmeņa, kalnos. Nosaukumu pilsēta ieguvusi no vietējās etniskās grupas "lat", kas apdzīvo šo apkārtni. Šai pilsētai ir vēl vairāki neoficiāli nosaukumi, kā piemēram "Mazā Parīze", "Mūžīgā pavasara pilsēta" un "Vjetnamas Alpi". Arhitektūra vecajā franču koloniālā stilā. Nu ļoti patīkama un jauka pilsētiņa Vjetnamas kalnos.

Tikko esam izrāpušies no mūsu busa, kā viens vjetnamietis klāt ar saviem tūrisma pakalpojumiem. Izrādās šis vjetnamietis ir kādreiz mācījies krievu valodu un prot komunicēt ne tikai angliski, bet arī krieviski. Piedāvājumā par lētu naudu viņš mūs ir gatavs ar motobaiku izvadāt pa atāliem ciematiem un citām jaukām vietām. Par cik mēs Da Lat esam tikai uz divām naktīm un pilsētas apskatei mums paliek tikai viena diena, no viņa pakalpojumiem atsakāmies. Ja būtu paredzēts te uzturēties kādu dienu ilgāk, noteikti piekristu šim piedāvājumam. Visādam gadījumam te ir viņa koordinātes (ja par lētu naudu ir nepieciešams gids, kurš prot angļu un krievu mēli), sauc viņu misters Hung, tālrunis 01647293997. Uz jautājumu, kur var sameklēt naktsmītnes, viņa atbilde ir sekojoša: "Vai tad Jūs neesat rezervējuši viesnīcu. Mums patreiz ir Jaunais gads. Visas viesnīcas ir pilnas. Jūs neatradīsiet brīvu viesnīcu!". Viņa atbilde mani nedaudz samulsina, bet vēl savā ilgstošajā pieredzē ceļojot par Āziju neesmu piedzīvojis tādu lietu, kad nevar atrast naktsmītnes, neskatoties ne uz kādiem svētkiem. Apņēmības pilns dodos vienā šķērsielā iekšā meklēt kādu viesu māju. Kad esmu apstaigājis gandrīz visu ielu un konstatējis, ka tiešām visas viesu mājas ir pilnas, galvā iezogas doma: "Ja nu misteram Hung ir taisnība?". Kad esmu nonācis līdz pašai pēdējai viesu mājai ielas galā veiksme ir manā pusē, ir brīvas istabas. Dārgi 30$ pa nakti, bet istaba lielas, ar logu, TV, auksto un karsto ūdeni. Nu nekas cits neatliek kā ievākties šeit.

Mūsu viesu māja:

Ātri iekārtojāmies un ejam apskatīt pilsētu. Vakari kalnos auksti, mēs kaut kam tādam nebijām gatavi, pat auksts alus vairs nebija gana labs. Vietējie pat dienā, kad ir ļoti silts staigāja kamzoļos, cepurēs un cimdos.

Par sevīm liek manīt vēders, kurš pieprasa savu daļu. Vakariņas ieturam omulīgā steiku krogā, kur ēdiens tiek gatavots aiz stikla sienas, lai klients var vērot kā tas notiek. Pasūtām asiņaino steiku. Atnes viņu nu riktīgi asiņainu.

šādu drjanķi noteikti nepērciet:

Pēc negulētās nakts, garā ceļa un svaigā kalnu gaisa miegs sevišķi salds. Pirmo reizi Āzijā savā istabā redzam vatētās segas, par kuru esamību naktī ļoti priecājamies.
Rīts sākas dzerot paskainu kafiju ar rumu. Lai nu ko, bet kafiju viņi šeit prot gatavot. Tad iegriežamies "Singh Cafe" birojā, lai precizētu nākošā brauciena laiku uz NhaTrang. Nopērkan uzreiz visas biļetes posmā Da Lat - Nha Trang - Mui Ne - Saigona. Kopā samaksājam 66$. Tur arī paņemam apskates objektu karti. Mūsu mērķis ir apiet apkārt lielajam Da Lat ezeram Xuan Huong, pa ceļam iegriežoties kristīgajā baznīcā, vecajā dzelzceļa stacijā, dažās pagodās un ziedu dārzā.
Pilsēta ļoti skaista, zaļa, ar plašiem ziedu un košumkrūmu dārziem. Ja vēl vietējie nemestu uz zemes visu, kas ir lieks. Visā Āzijā cilvēki neizceļas ar īpašu kārtības mīlestību, bet Vjetnamā tas nu ir pārākā pakāpē. Viss, kas nav vajadzīgs tiek mests zemē. Pat labos restorānos atkorķējot alus pudeli korķītis tiek nomests turpat zemē. Nu cūči pilnīgie.
Pilsētas apskati sākām ar vietējo tirgu. Plašs vietējo vīnu un žāvēto augļu klāsts, dažādas tējas. Tad piestājam iedzert aliņu. Mums ļoti iepatikās Saigonas alus, bet viņš ir tikai pudelēs, bet pudeļu alu dod tikai bāros. Nevienā veikalā (visā ceļojuma laikā) es neatradu alu pudelēs, tikai skārdenēs. Ieraudzījām, ka viens pārītis dzer “Saigon larger” alu ar zaļu etiķeti, pudele lielāka, mums arī vajag pagaršot.

Kad meičuki atnesa alu un kausus ar ledu, sapratām, ka dzersim no pudelēm, jo kausiem cauri redzēt nevarēja. Alus labs un garšīgs, uz visu ceļojuma laiku tas būs mūsu alus Nr.1 Vjetnamā. Tālāk dodamies baznīcas virzienā.

Tālumā var redzēt "Eifeļa torņa" miniatūru kopiju. Interesanti, ka parkos aug priedes. Nu gluži kā pie mums Jūrmalā. Veicam foto.

Uzgaidāmā telpa:

Esam tā noguruši, ka ziedu dārzu nolemjam izlaist. Viesnīcā atgriežamies pēc 8 stundu gājiena. Dienas garumā uzstādītais mērķis ir sasniegts, esam ar kājām apgājuši apkārt ezeram. Guvuši daudz neaizmirstamu iespaidu.

Neliela atpūta un vakariņās. Nolemjam, ka ēdīsim katrs pa dubultajam asiņainam steikam, kas oficiantē izsauca zināmu izbrīnu. Esam tā noguruši, ka vakaru nolemjam pavadīt viesnīcā. No rīta 7.00 pārbrauciens uz Nha Trang pilsētu, kur mūs gaida pludmales un slavenās dubļu vannas.

Vjetnamā, kā jau kārtīgā sociālisma valstī rūpīgi darbojas vietējā Valsts Drošības komiteja, kā rezultātā jebkurā viesnīcā vai viesu mājā iemitinoties pases ir jāatstāj recepšenā. Arī mēs savas pases atstājām savas mājas saimniecei. Ņemot vērā, ka mums agri no rīta jādodas prom jau iepriekšējā vakarā pieteicām viesnīcas saimniekiem, ka 06:00 dosimies prom, lai sagatavo mūsu pases un atslēdz vārtus. No rīta pie vārtiem piebraukta mašīna, ka pat pie atslēgtiem vārtiem mēs ar mugursomām ārā neizsprauktos. Kamēr sameklējām saimnieci, viņa savukārt mūsu pases, tad noorganizēja mūsu izlaišanu pa “melno izeju”, bija 06:30. Laimīgā kārtā paspējām izdzert kafiju ar "jumtiņu" un 07.00 jau bijām gatavi braucēji.
Piepilsētā gar ceļmalām stiepās siltumnīcu plantācijas, kurās iekšā varēja redzēt dažādus salātus, zaļumus uz dārzeņus. Tālāk ceļš vijās kā serpentīns starp kalniem, vienā pusē klints, otrā aiza! Līdz šim tādu skaistumu nebiju redzējis, ik pa laikam redzami lielāki vai mazāki ūdenskritumi, kuri it kā pazūd zemē, bet pie nākošā līkuma atkal turpinās. Neatzīstu fotografēt caur transporta logu, tāpēc arī nav neviena uzņēmuma. Pārbrauciena ilgums paredzēts 5,5 stundas, tātad viena pieturvieta. Apstājamies pie necilas ēstuvītes, kur atkal visi ķīnieši skrēja ieturēties. Kur tas viss labums paliek?
Šeit veiksmīgi redzējām kā šoferītis sagatavo slaveno vjetnamiešu Pho zupiņu ēšanai, tas mums lieti noderēja, kad paši mielojāmies ar šo nacionālo ēdienu.
Īsi pēc divpadsmitiem ieraugam jūru un saprotam, ka esam gandrīz atbraukuši. Nha Trang mums ir paredzēts uzturēties trīs naktis. Tiekam izlaisti pie "Singh Cafe" biroja, kur jau tūristu "ķērāju" bars riņķī. Mēs arī uz viena "uzķērāmies", bet šoreiz tiešām veiksmīgi. Tiekam aizvesti uz tur pat netālu esošo viesnīcu "Song Linh". Par dablu ar logu prasa 25$, bez loga 20$, vienojamies par 22$ par istabu ar logu. Istaba milzīga ar divām tikpat milzīgām gultām, kondicionieris, Wi Fi, ledusskapi un pats galvenais ar vannu. Šeit jūru no viesnīcām šķir viena iela. Līdz jūriņai ir kādi 150 metru. Iekārtojamies un ejam uzēst.

Tagad, kad esam redzējuši, kā izskatās Pho un kā to ēd, esam gatavi arī paši nomēģināt. Tur ir ar karstu buljonu pārlieti makaroni ar gaļu vai jūras produktiem, kurus pasniedzot nes vēl milzīgu šķīvi ar salātu lapām un piparmētru lakstiem. Tad lapiņas pats liec buljonā cik vēlies, vēl nedaudz čilī pipariņu un laima suliņu, un ēdiens ir gatavs. Piparmētras dod izteiktu svaigu garšu un kad vēl piekož tikko ceptu kviešu bageti...ņamm.

Tur pat jūras krastā ir iespēja iegādāties dažādus jūras mošķus, par ļoti sakarīgām cenām. Meičuks turpat arī viņas nogrilē un viss ir gatavs ēšanai.

Vakarā atrodam rokdarbu tirdziņa ielu, uz kuras ir arī daudz mazas ēstuvītes. Iegādājamies arī pirmās rotiņas suvenīriem. Vakarā ar lielu baudu tiek pieņemta vanna un čučēt.

Varžu kājiņas mīklā:

Čūsku atnes sagrieztu mazos gabaliņos. Čūskai garša laba, garšoja pēc liellopa gaļas, tikai sīksta, vēl arī traucēja sīkie skrimslīši (ribiņas, asakas..?). Tomēr jau sadēta čūska vairs nav tas, bet dzīvas var dabūt tikai Vjetnamas ziemeļos.

Čūskiņa:

Palika vēl viena gastronomiskā izvirtība, kuru arī vēlos nomēģināt. Tā ir suņa gaļa, bet tas arī jāatliek uz nākošo reizi, kad būšu Vjetnamas ziemeļos. Vienā no šķersielām novērojām, kā tiek grilēts milzīgs cūcis uz iesma. Izskatījās ļoti gargi un mentāli tuvu latviešu kunģim.

Par cik esam lieli staigātāji, pilsētu iepazīstam izstaigājot krustu - šķērsu. Nepatīkamu iespaidu atstāja vietējais tirgus, kur valdīja neiedomājama netīrība, šur tur arī žurciņas pamanāmas.

No bezdarba un nabadzības šeit neviens necieš. Vjetnamā nesastapām nevienu diedelnieku. Pārējā dienas daļa paiet pilnīgā relaksācijā.

Tā nu pārģērbjamies, paņem līdz fotoaparātu un ejam uz dubļu vannu. Iepriekš jānoskalojas ar visām drēbēm dušā. Tālāk jārāpjas iekšā koka baļļā. Mums ir viena uz abiem.

Ceļš uz dubļu baļļām:

Ieraugot to mazo koka baļļu gan nodomājām, ka neierīmēsimies. Tad vietējais puisis ar milzīgu šļūteni pielēja pus vannu ar siltiem dubļiem un norādot uz pulksteni noteic: "Divdesmit minūtes!" Labi vien bija, ka dubļi bija tikai līdz pusei, jo kad mūsu miesas tur iegūla, dubļi bija jau līdz malām. Nekādi siltie jau tie dubļi gan nebija, bet nu ticēsim rakstītam: 35-37 grādi. Sabildējāmies un smērējamies ar šiem veselīgajiem dubļiem visas 20 minūtes.

Vietējie izmanto lielo kopējo dubļu vannu, kur var ietilpt pat visa ģimene (un tās šeit nav mazas). Pēc noteiktā laika, raušamies ārā un lienam zem dušas, lai mēģinātu kaut cik atgūt savu ādas krāsu un izskalot arī tērpus. Duša ir zem klajas debess, bez nodalījumiem, tā ka novilkt un izskalot drēbes nav nekādas iespējas. Tikmēr jau vietējais puisis ir no vannas izrāvis tapu un mūsu dubļi aizplūsts turp no kurienes nākuši.

Kad beidzot esam savus ķermeņus pieradinājuši pie karstā ūdens, negribas pat ārā kāpt. Guļam karstā vannā zem klajas debess un ēdam ledusaukstu arbūzu. Vienreizējas izjūtas! Ūdens tāds mīksts, ar tējas maisiņiem paši viens otru pamasējam. Āda kļūst pavisam maiga. Tad nu pārģērbjamies, apguļamies un gaidām nākošo procedūru. Un tur jau viņas nāk, divas jaunas meitenes baltos halātiņos ar eļļas podiem. Viņas uzreiz piedāvā vai par samaksu viņām uz "rokas", mēs nevēlamies pilno masāžu? Par cik es jau trešo dienu staigāju ar sāpošu muguru, labprāt piekrītam. Mans meičuks uzzinot, ka man sāp mugura lauzītā krievu valodā saka: "Завтра будет хорошo."

Lai vai kā, bet tā arī notika. Viņām nez kāpēc likās, ka mēs esam no Krievijas. Lai nebūtu jāieslīgst vēsturiskos sīkumos, vienojāmies, ka mēs saprotam un runājam krieviski. Mīcīja jau gan viņas mūs nežēlīgi, ar savām kājām katru skriemelīti apstrādāja, galvai un sprandai arī lika trūkties ar mazajiem spēcīgajiem pirkstiem. Beigās katrai samaksājām 100 00 vongus kabatā, tas ir apmēram 5$.

Forši termālie ūdentiņi, noejam gar šarko dušām, bet tur ūdens auksts, negribās saldēties. Ir arī ūdenskritumi.

Milzīgajā baseinā ar savu sāpošo muguru netieku. Pieejamas dažādas ūdens atrakcijas, ģimenes šeit brauc uz visu dienu atpūsties.

Tiešām rekomendēju! Ārpusē paņemam taksi un braucam uzēst un atpūsties. Vēl somas jāsakārto, jo nākošajā rītā 7.00 pārbrauciens uz Mui Ne kūrortu.

Iepriekšējā vakarā sakarā ar manu sāpošo muguru tiek izstrādāti vairāki varianti, kā Melnā Princese uz "Sinh Cafe" ofisu nogādās divas mugursomas un mani. Bet no rīta mana mugura jūtas krietni labāk un esmu spējīgs pats sevi nest un vēl savu mugursomu. Esam ieradušies laicīgi, tāpēc arī paspējām iedzert kafiju. Autobuss tiek padots precīzi plkst. 07:30, šoreiz autobuss ir pilns un mums tikušas pēdējās vietas aizmugurē. Principā ļoti labas vietas, var vērot ceļu pa autobusa priekšējo logu. Brauciena laikā viena 20 minūšu pietura. 13:00 esam galā un autobuss piestāj pie "Sinh Cafe" ofisa Mui Ne.
Uz ielām rati ar dažādiem augļiem, bet lielus veikalus, gan nekur neredzam. Dodamies viesnīcas meklējumos. Pirmajā prasa 25$ un cenu ne par ko nenolaiž, otrajā viesnīcā ir gatavi mūs izmitināt par 12$, bet nu diezgan briesmīgs bomžatņiks. Iegriezāmies vēl vienā viesnīcā, bet arī tā manai Melnajai Princesei nepatika. Tieši pretī ieraugam reklāmu nelielai viesnīcai „Rang Garden”. Nevajadzēja pat kaulēties, 15$ par nakti, tas bija tieši tas ko mums vajadzēja. Viesnīcā kādi 10 vai 12 numuriņi ar atsevišķām ieejām, pa vidu baseins. Uz vietas var garšīgi paēst, vienmēr dabūt aukstu aliņu un tas viss pieder vienai ģimenei. Ja ir interese, sīkāka informācija par šo hotelīti šeit:
http://www.melnais.com/forum/36-234-1

Ātri iekārtojamies, uzēdam un ejam meklēt pludmali. Gribu pateikt, ka ņemt dārgu viesnīcu pirmajā līnijā nav nekādas jēgas, jo pastaigāties pa smiltiņām un pagozēties saulītē nebūs iespēja. Šeit tādas klasiskas pludmales vienkārši nav. Viss jūras krasts izlikts ar betona bluķiem, lai neizskalotu māju pamatus. Labu gabaliņu nogājuši, rāpjamies pāri betona norobežojumam un brienam ūdenī. Paplunčājamies un ieraugam, ka tieši mums blakus ūdenī ir ievilkta kanalizācijas caurule, pa kuru vienmērīgi jūrā ieplūst, jūs jau saprotat kas...

Ātri dodamies atpakaļ uz viesnīcu nomazgāties un ejam meklēt pludmali uz otru pusi. Nu kaut kur taču viņai jābūt. Pēc kādiem 2 km saprotam, ka bez vietējo palīdzības nekas nesanāks, bet to jau darīsim rīt. Pa ceļam iegriežamies nelielā tirgotavā ar kolosāli atraktīvu pārdevēju. Viņa pat pašu velnu pārdotu un Tu justos laimīgs.

Rezultātā nopērkam 2 rumus un 2 viskijus, kuru tilpums ir 187ml katrā, vēl arī mango un pūķa (kaktusa) augļus. Pēdējie šeit bija visgaršīgākie, kādus bija nācies ēst Āzijā, un arī vislētākie. Vakarā savā viesnīcā uzēdam, bet iedzert dodamies uz kokteiļu bāru. Pašā vakarā nopeldamies savā baseinā un gulēt.

Pēc brokastīm nolemjam, ka pludmales meklēšanai izmantosim 2 vietējos motobaikus. Vienojamies par cenu un braucam. Mūsu nosacījums (arī kļūda) bija tā, ka gribējām nokļūt vientuļā pludmalē. Mūs aizveda kādus 10 km no viesnīcas. Pludmale bija, vientuļa arī, bet nu netīrība, gan krastā, gan ūdenī. Es brienu mežonīgajā jūrā, bet Melnā Princese sauļojas smiltiņās.

Kā jau esteicu, cūči pilnīgie, pludmale piemēslota:

Pēc kādām 45 minūtēm viņu ir sakodušas smilšu blusas. To nu nebijām gaidījuši, ka nāksies ar viņām iepazīties...jo pavisam nesen taču biju pats ielicis rakstu par šīm maitām.
Pakojam mantiņas un pie saviem šoferīšiem klāt, lai ved mūs mājās, bet šie jau ir izdomājuši, ka atpakaļ vedīs par divreiz dārgāku summu. Tas nav priekš manis! Lepni pagriežos un eju prom. Tā nu gājām gar jūras krastu, kamēr pludmale beidzās. Izejam uz ceļa, bet kur atrodamies, nav nekādas nojautas. Iegriežamies vienā vietējo būdiņā. Jauka ģimenīte, aliņu dabūjam nopirkt, bet iestāstīt, kur ir mūsu viesnīca, valodas problēmu dēļ neizdodas. Atpūšamies un ejam meklēt taksi, kuru pavisam drīz arī atrodam.

Izrādās, ka līdz pludmalei no mūsu mitekļa ir jāiet apmēram 2km (uz jebkuru pusi) un tad jāiet vienkārši cauri jebkurai viesnīcai un esi pludmalē. Viesnīcas šeit ir uzbūvētas viena otrai blakus un starp viņām nekādi ceļi uz pludmali nav atstāti. Nopeldamies un nolemjam, ka rītdienu pavadīsim šeit. Jūrā novērojam interesantas zvejnieku laiviņas, pa jūru viņi pārvietojas ar tazikiem. Savādāk es tos peldlīdzekļus nosaukt nevarēju. Cik nu viņi ir stabili, nemāku teikt, man jau liekas ka ne visai.

Atpakaļ ceļā, ielu malās parādās nelielas ēstuvītes ar svaigiem jūras produktiem, bet mēs ejam pie sava meičuka pēc augļiem un ruma. Vakariņas ieturam nelielā krodziņā blakus savai viesnīcai. Vakars ievilkās 536 000 (27$) vongu garumā. Nav jau joka lieta pusmiljonu noēst un nodzert. Naktī pelde baseinā un miedziņš.

Tipisks skats Mui Ne, tā tas izskatās vairāku kilometru garumā:

No rīta uzēdam brokastis un iedzeram kafiju. Tikmēr tiek veikts aprēķins par mūsu apēsto, nodzerto un landry. Šeit, lai katru reizi nebūtu jādod „čajeviji”, vienojāmies, ka par visu norēķināsimies tad, kad čekosimies ārā. Dabūjuši savas pases, dodamies uz "Sinh Cafe" ofisu, lai dotos uz Saigonu. Pamājam atvadu sveicienus mūsu atraktīvajai pārdevējai un dodamies ceļā.

Informācijai augļu cenas tirgū: